 | Ministru kabinetā izskatīšanā ir grozījumi Darba likumā ar kuriem plānots noteikt, ka darbiniekam, kurš tiek nosūtīts darbā uz kādu valsti, minimālā alga ir saskaņā ar tās valsts likmēm...un ne tikai... |
Darba likumā paredzēts precizēt 14.pantu un pievienot 14.1 un 14.2 pantus un papildināt 75.2 pantu.
Tālāk redakcija:
14.1 Darba devēja pienākumi, nosūtot darbinieku veikt darbu Latvijā
(1) Ja darba devējs nosūta darbinieku veikt darbu Latvijā, tad neatkarīgi no darba līgumam un darba tiesiskajām attiecībām piemērojamā likuma šim nosūtītajam darbiniekam nodrošināmi darba apstākļi un nodarbinātības noteikumi, kas paredzēti Latvijas normatīvajos aktos, kā arī darba koplīgumos, kuri atzīti par vispārsaistošiem un regulē:
1) maksimālo darba laiku un minimālo atpūtas laiku;
2) minimālo ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu;
3) minimālo darba algas likmi, kā arī piemaksas par virsstundu darbu;
4) noteikumus par darbaspēka nodrošināšanu, īpaši ar darbaspēka nodrošināšanas pakalpojuma sniedzēja starpniecību;
5) drošību, veselības aizsardzību un higiēnu darbā;
6) aizsardzības pasākumus personām, kuras ir jaunākas par 18 gadiem, grūtniecēm, sievietēm pēcdzemdību periodā, kā arī šo personu darba un nodarbinātības noteikumus;
7) vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm, kā arī cita veida diskriminācijas aizliegumu.
(2) Darba devējam, kas nosūta darbinieku veikt darbu Latvijā, ir pienākums pirms darbinieka nosūtīšanas rakstveidā valsts valodā informēt Valsts darba inspekciju par šo nosūtīto darbinieku, norādot:
1) darba devēja – fiziskas personas – vārdu, uzvārdu un adresi vai juridiskās personas nosaukumu (firmu), reģistrācijas numuru, adresi, kā arī citu kontaktinformāciju (tālruņa numuru, elektroniskā pasta adresi);
2) darbinieka vārdu un uzvārdu;
3) paredzamo nosūtīšanas ilgumu, kā arī darba uzsākšanas un pabeigšanas laiku;
4) darba veikšanas vietu (ja darba pienākumu veikšana nav paredzēta kādā noteiktā darba vietā, norāda, ka darbinieku var nodarbināt dažādās vietās);
5) šā panta otrajā un trešajā daļa minētos darba devēja pārstāvjus, norādot vārdu, uzvārdu, kā arī kontaktinformāciju;
6) personu, kuras labā tiks veikts darbs (pakalpojuma saņēmēju), kā arī pakalpojuma veidu, kas pamato darbinieku nosūtīšanu;
7) apliecinājumu par to, ka nosūtītais darbinieks, kas ir trešo valstu pilsonis, likumīgi strādā pie darba devēja Eiropas Savienības dalībvalstī, Eiropas Ekonomikas zonas valstī vai Šveices Konfederācijā.
(3) Darba devējam, kas nosūta darbinieku veikt darbu Latvijā, ir pienākums noteikt savu pārstāvi Latvijā, kurš ir pilnvarots pārstāvēt darba devēju Latvijas valsts iestādēs un tiesā.
(4) Darba devējam, kas nosūta darbinieku veikt darbu Latvijā, ir pienākums nepieciešamības gadījumā noteikt savu pārstāvi, pie kura darba koplīguma puses var vērsties nolūkā uzsākt koplīguma noslēgšanas sarunas atbilstoši šā likuma noteikumiem. Šī persona var nebūt tā, kas minēta šā panta trešajā daļā, un tai nav jābūt klātesošai Latvijā, tomēr jābūt pieejamai pēc saprātīga un pamatota pieprasījuma.
(5) Darba devējam, kas nosūta darbinieku veikt darbu Latvijā, darbinieka nosūtīšanas laikā ir pienākums nodrošināt noslēgto darba līgumu, darba samaksas aprēķinu, darba laika uzskaites dokumentu un darba samaksas izmaksu apliecinošo dokumentu glabāšanu, uzrādīšanu uzraudzības un kontroles institūcijām, kā arī nepieciešamības gadījumā to tulkojumu valsts valodā.
(6) Darba devējam, kas nosūta darbinieku veikt darbu Latvijā, ir pienākums divu gadu laikā pēc darbinieka nosūtīšanas perioda beigām nodrošināt šā panta piektajā daļā minēto dokumentu uzrādīšanu uzraudzības un kontroles institūcijām.
(7) Šā panta pirmās daļas noteikumus attiecina arī uz trešo valstu pilsoņiem, kas nodarbināti Latvijā saistībā ar pārcelšanu uzņēmuma ietvaros.
14.2 Darba devēja pienākumi nosūtot darbinieku veikt darbu ārpus Latvijas
(1) Darba devējam, kas nosūta darbinieku veikt darbu citā Eiropas Savienības dalībvalstī, Eiropas Ekonomikas zonas valstī vai Šveices Konfederācijā, neatkarīgi no darba līgumam un darba tiesiskajām attiecībām piemērojamā likuma ir pienākums šim nosūtītajam darbiniekam nodrošināt nodarbinātības noteikumu izpildi, tajā skaitā attiecībā uz minimālo darba algas likmi, un darba apstākļus saskaņā ar šā likuma 14.1panta pirmo daļu atbilstoši attiecīgās valsts normatīvajiem aktiem vai darba koplīgumiem, kas atzīti par vispārsaistošiem. Minimālās darba algas likmes jēdziens nosakāms atbilstoši tās valsts tiesību aktiem vai darba koplīgumiem, kas atzīti par vispārsaistošiem, uz kuru darbinieks ir nosūtīts veikt darbu.
(2) Darba devējam, kas nosūta darbinieku veikt darbu citā Eiropas Savienības dalībvalstī, Eiropas Ekonomikas zonas valstī vai Šveices Konfederācijā, ir pienākums izpildīt tās valsts administratīvās prasības un pakļauties uzraudzības un kontroles institūciju prasībām, uz kuru darbinieks tiek nosūtīts.
(3) Nosūtot darbinieku veikt darbu citā Eiropas Savienības dalībvalstī, Eiropas Ekonomikas zonas valstī vai Šveices Konfederācijā, attiecīgi piemērojami noteikumi par komandējumiem, tajā skaitā par komandējuma izdevumu atlīdzināšanu. Komandējuma dienas naudu, kas saistīta ar attiecīgo nosūtījumu, uzskata par minimālās darba algas daļu, ja to paredz tās valsts, uz kuru darbinieks ir nosūtīts veikt darbu, noteikumi. Cita atlīdzība, kas saistīta ar faktisko izdevumu segšanu, netiek uzskatīta par minimālās darba algas likmes daļu.”
3. Papildināt likumu ar 75.2pantu šādā redakcijā:
“75.2pants. Īpašie atbildības noteikumi par darba samaksas izmaksu darbinieku nosūtīšanas gadījumā
(1) Ja darba devējam kā apakšuzņēmējam ir nodota pilnīga vai daļēja līgumsaistību izpilde, bet darba devējs darba līgumā vai darba koplīgumā noteiktā laikā nav izpildījis pienākumu izmaksāt darba samaksu darbiniekam, tad darbiniekam ir tiesības prasīt neizmaksātās darba samaksas izmaksu no personas, kura darba devējam ir tieši nodevusi pilnīgu vai daļēju līgumsaistību izpildi. Šādā gadījumā darbiniekam ir tiesības prasīt visas neizmaksātās darba samaksas izmaksu šo līgumsaistību ietvaros minimālās darba algas likmes apmērā, kāda tā noteikta valstī, uz kuru darbinieks ir nosūtīts.
(2) Persona, kura darba devējam ir tieši nodevusi pilnīgu vai daļēju līgumsaistību izpildi, iegūst regresa prasības tiesības pret darba devēju tādā apmērā, kādā tā ir izmaksājusi darba devēja darbiniekam darba samaksu.
(3) Šā panta noteikumi piemērojami tikai darbinieka nosūtīšanas gadījumā, veicot būvdarbus saistībā ar ēku būvniecību vai specializētos būvdarbus.”
4. Papildināt informatīvo atsauci uz Eiropas Savienības direktīvām ar 25. un 26.punktu šādā redakcijā:
"25) Eiropas Parlamenta un Padomes 2014.gada 15.maija direktīvas 2014/66/ES par ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumiem trešo valstu valstspiederīgajiem saistībā ar pārcelšanu uzņēmuma ietvaros;
26) Padomes 2014.gada 15.maija direktīvas 2014/67/ES par to, kā izpildīt Direktīvu 96/71/EK par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā, un ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes regulu (ES) Nr.1024/2012 par administratīvo sadarbību, izmantojot Iekšējā tirgus informācijas sistēmu (“IMI regula”).”
Kā būs?
Vai nebūs tā, ka Londonā palīgstrādnieki, kuri tur strādā par minimālo algu būs konkurētspējīgāki par citu valstu firmu darbiniekiem, kuri strādās par Londonas minimālo algu bet papildus saņems komandējuma naudas? Rezultātā tiks dibinātas UK firmas, kuras nodarbinās iebraucējus par minimālo algu bez komandējuma naudas izdevumiem un attiecīgajā mītnes valstī nodokļos vairs nekas netiks saņemts?
Anotācijā gan vairāk tiek apsvērta Latvijas situācija, kaut gan man šķiet, ka šīs likuma izmaiņas ir paredzētas tieši situācijām citās ES dalībvalstīs.
Ar cieņu,
Rolands Celmiņš
VID.lv redaktors
Tālāk redakcija:
14.1 Darba devēja pienākumi, nosūtot darbinieku veikt darbu Latvijā
(1) Ja darba devējs nosūta darbinieku veikt darbu Latvijā, tad neatkarīgi no darba līgumam un darba tiesiskajām attiecībām piemērojamā likuma šim nosūtītajam darbiniekam nodrošināmi darba apstākļi un nodarbinātības noteikumi, kas paredzēti Latvijas normatīvajos aktos, kā arī darba koplīgumos, kuri atzīti par vispārsaistošiem un regulē:
1) maksimālo darba laiku un minimālo atpūtas laiku;
2) minimālo ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu;
3) minimālo darba algas likmi, kā arī piemaksas par virsstundu darbu;
4) noteikumus par darbaspēka nodrošināšanu, īpaši ar darbaspēka nodrošināšanas pakalpojuma sniedzēja starpniecību;
5) drošību, veselības aizsardzību un higiēnu darbā;
6) aizsardzības pasākumus personām, kuras ir jaunākas par 18 gadiem, grūtniecēm, sievietēm pēcdzemdību periodā, kā arī šo personu darba un nodarbinātības noteikumus;
7) vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm, kā arī cita veida diskriminācijas aizliegumu.
(2) Darba devējam, kas nosūta darbinieku veikt darbu Latvijā, ir pienākums pirms darbinieka nosūtīšanas rakstveidā valsts valodā informēt Valsts darba inspekciju par šo nosūtīto darbinieku, norādot:
1) darba devēja – fiziskas personas – vārdu, uzvārdu un adresi vai juridiskās personas nosaukumu (firmu), reģistrācijas numuru, adresi, kā arī citu kontaktinformāciju (tālruņa numuru, elektroniskā pasta adresi);
2) darbinieka vārdu un uzvārdu;
3) paredzamo nosūtīšanas ilgumu, kā arī darba uzsākšanas un pabeigšanas laiku;
4) darba veikšanas vietu (ja darba pienākumu veikšana nav paredzēta kādā noteiktā darba vietā, norāda, ka darbinieku var nodarbināt dažādās vietās);
5) šā panta otrajā un trešajā daļa minētos darba devēja pārstāvjus, norādot vārdu, uzvārdu, kā arī kontaktinformāciju;
6) personu, kuras labā tiks veikts darbs (pakalpojuma saņēmēju), kā arī pakalpojuma veidu, kas pamato darbinieku nosūtīšanu;
7) apliecinājumu par to, ka nosūtītais darbinieks, kas ir trešo valstu pilsonis, likumīgi strādā pie darba devēja Eiropas Savienības dalībvalstī, Eiropas Ekonomikas zonas valstī vai Šveices Konfederācijā.
(3) Darba devējam, kas nosūta darbinieku veikt darbu Latvijā, ir pienākums noteikt savu pārstāvi Latvijā, kurš ir pilnvarots pārstāvēt darba devēju Latvijas valsts iestādēs un tiesā.
(4) Darba devējam, kas nosūta darbinieku veikt darbu Latvijā, ir pienākums nepieciešamības gadījumā noteikt savu pārstāvi, pie kura darba koplīguma puses var vērsties nolūkā uzsākt koplīguma noslēgšanas sarunas atbilstoši šā likuma noteikumiem. Šī persona var nebūt tā, kas minēta šā panta trešajā daļā, un tai nav jābūt klātesošai Latvijā, tomēr jābūt pieejamai pēc saprātīga un pamatota pieprasījuma.
(5) Darba devējam, kas nosūta darbinieku veikt darbu Latvijā, darbinieka nosūtīšanas laikā ir pienākums nodrošināt noslēgto darba līgumu, darba samaksas aprēķinu, darba laika uzskaites dokumentu un darba samaksas izmaksu apliecinošo dokumentu glabāšanu, uzrādīšanu uzraudzības un kontroles institūcijām, kā arī nepieciešamības gadījumā to tulkojumu valsts valodā.
(6) Darba devējam, kas nosūta darbinieku veikt darbu Latvijā, ir pienākums divu gadu laikā pēc darbinieka nosūtīšanas perioda beigām nodrošināt šā panta piektajā daļā minēto dokumentu uzrādīšanu uzraudzības un kontroles institūcijām.
(7) Šā panta pirmās daļas noteikumus attiecina arī uz trešo valstu pilsoņiem, kas nodarbināti Latvijā saistībā ar pārcelšanu uzņēmuma ietvaros.
14.2 Darba devēja pienākumi nosūtot darbinieku veikt darbu ārpus Latvijas
(1) Darba devējam, kas nosūta darbinieku veikt darbu citā Eiropas Savienības dalībvalstī, Eiropas Ekonomikas zonas valstī vai Šveices Konfederācijā, neatkarīgi no darba līgumam un darba tiesiskajām attiecībām piemērojamā likuma ir pienākums šim nosūtītajam darbiniekam nodrošināt nodarbinātības noteikumu izpildi, tajā skaitā attiecībā uz minimālo darba algas likmi, un darba apstākļus saskaņā ar šā likuma 14.1panta pirmo daļu atbilstoši attiecīgās valsts normatīvajiem aktiem vai darba koplīgumiem, kas atzīti par vispārsaistošiem. Minimālās darba algas likmes jēdziens nosakāms atbilstoši tās valsts tiesību aktiem vai darba koplīgumiem, kas atzīti par vispārsaistošiem, uz kuru darbinieks ir nosūtīts veikt darbu.
(2) Darba devējam, kas nosūta darbinieku veikt darbu citā Eiropas Savienības dalībvalstī, Eiropas Ekonomikas zonas valstī vai Šveices Konfederācijā, ir pienākums izpildīt tās valsts administratīvās prasības un pakļauties uzraudzības un kontroles institūciju prasībām, uz kuru darbinieks tiek nosūtīts.
(3) Nosūtot darbinieku veikt darbu citā Eiropas Savienības dalībvalstī, Eiropas Ekonomikas zonas valstī vai Šveices Konfederācijā, attiecīgi piemērojami noteikumi par komandējumiem, tajā skaitā par komandējuma izdevumu atlīdzināšanu. Komandējuma dienas naudu, kas saistīta ar attiecīgo nosūtījumu, uzskata par minimālās darba algas daļu, ja to paredz tās valsts, uz kuru darbinieks ir nosūtīts veikt darbu, noteikumi. Cita atlīdzība, kas saistīta ar faktisko izdevumu segšanu, netiek uzskatīta par minimālās darba algas likmes daļu.”
3. Papildināt likumu ar 75.2pantu šādā redakcijā:
“75.2pants. Īpašie atbildības noteikumi par darba samaksas izmaksu darbinieku nosūtīšanas gadījumā
(1) Ja darba devējam kā apakšuzņēmējam ir nodota pilnīga vai daļēja līgumsaistību izpilde, bet darba devējs darba līgumā vai darba koplīgumā noteiktā laikā nav izpildījis pienākumu izmaksāt darba samaksu darbiniekam, tad darbiniekam ir tiesības prasīt neizmaksātās darba samaksas izmaksu no personas, kura darba devējam ir tieši nodevusi pilnīgu vai daļēju līgumsaistību izpildi. Šādā gadījumā darbiniekam ir tiesības prasīt visas neizmaksātās darba samaksas izmaksu šo līgumsaistību ietvaros minimālās darba algas likmes apmērā, kāda tā noteikta valstī, uz kuru darbinieks ir nosūtīts.
(2) Persona, kura darba devējam ir tieši nodevusi pilnīgu vai daļēju līgumsaistību izpildi, iegūst regresa prasības tiesības pret darba devēju tādā apmērā, kādā tā ir izmaksājusi darba devēja darbiniekam darba samaksu.
(3) Šā panta noteikumi piemērojami tikai darbinieka nosūtīšanas gadījumā, veicot būvdarbus saistībā ar ēku būvniecību vai specializētos būvdarbus.”
4. Papildināt informatīvo atsauci uz Eiropas Savienības direktīvām ar 25. un 26.punktu šādā redakcijā:
"25) Eiropas Parlamenta un Padomes 2014.gada 15.maija direktīvas 2014/66/ES par ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumiem trešo valstu valstspiederīgajiem saistībā ar pārcelšanu uzņēmuma ietvaros;
26) Padomes 2014.gada 15.maija direktīvas 2014/67/ES par to, kā izpildīt Direktīvu 96/71/EK par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā, un ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes regulu (ES) Nr.1024/2012 par administratīvo sadarbību, izmantojot Iekšējā tirgus informācijas sistēmu (“IMI regula”).”
Kā būs?
Vai nebūs tā, ka Londonā palīgstrādnieki, kuri tur strādā par minimālo algu būs konkurētspējīgāki par citu valstu firmu darbiniekiem, kuri strādās par Londonas minimālo algu bet papildus saņems komandējuma naudas? Rezultātā tiks dibinātas UK firmas, kuras nodarbinās iebraucējus par minimālo algu bez komandējuma naudas izdevumiem un attiecīgajā mītnes valstī nodokļos vairs nekas netiks saņemts?
Anotācijā gan vairāk tiek apsvērta Latvijas situācija, kaut gan man šķiet, ka šīs likuma izmaiņas ir paredzētas tieši situācijām citās ES dalībvalstīs.
Ar cieņu,
Rolands Celmiņš
VID.lv redaktors
RSS lasītājs