No pašiem pirmsākumiem, kad sabiedrību satricināja pirmās runas par iespējamo devalvāciju, biju vairāk stabila Lata piekritēju pulciņā nekā devalvētāju pusē. Bet tie laiki nu ir garām, un bez satraukuma par iespējamām represijām varu padalīties savos sapņos, kuri man ik pa brīdim miegu laupīja.

Sākumam neliels apraksts diviem nereāliem Lata devalvācijas scenārijiem:

1.Variants:
Uz lata devalvācijas datumu X, visus Latvijas rezidentu noguldījumus Latvijas komercbankās pārvēršam nacionālajā valūtā Latos, devalvējam Latu, un uzkrājumus atgriežam uzkrājējam atpakaļ, konvertējot jau pēc jaunā Latu kursa.  Ja kādam rodas pretenzijas, palūdz pierādīt naudas izcelsmes valūtu. Vai ieņēmumi uzkrājumiem tika gūti tajā valūtā, kurā tika glabāta nauda. Ja pilsonis spēj pierādīt, ka nauda pelnīta tai valūtā, kurā tika glabāti līdzekļi, kompensē zaudējumus.  Pēc  Finanšu un kapitāla tirgus komisija datiem noguldījumi bankās uz 2009. gada 30. Septembri sastādīja 9 004 425 000 Ls, tai skaitā rezidentu 5 722 877 000 Ls. http://www.fktk.lv/lv/statistika/kreditiestades/ceturksna_parskati/2009-11-03_banku_darbiba_latvija_20/  no kuriem 3 499 775 000  ir rezidentu noguldījumi citās ārvalstu valūtās.

 

2.Variants.
Uz lata devalvācijas datumu X visus izsniegtos kredītus pārvēršam nacionālajā valūtā Latos, un devalvējam Latu. Ar likumu nosakām, ka kredīti var būt tikai nacionālajā valūtā. Pēc  Finanšu un kapitāla tirgus komisija datiem izsniegtie kredīti Latvijas bankās uz 2009. gada 30. Septembrī sastādīja 15 763 223 000 Ls. No kuriem 12 814 239 000 Ls  izsniegti Latvijas rezidentiem citās valūtās (tai skaitā 12 420 127 000 EUR).
Ir vēl trešais variants, vienkārši devalvēt.

 

Pirmā pasaka.
Iedomāsimies, bet tikai sapņu līmenī, ka Valstī, pieņemtais budžets nepildās. Steigā ieviestie nodokļi, kur cipari pagrābti no mistiskām tabulām bez reālās piesaistes esošajai situācijai ( par piemēru nodoklis par darba devēja auto izmantošanu paredz 38 Miljoni latu ieņēmumu) nedod vēlamos ieņēmumus budžetā. Valdība taču ir stabila, un paredzams, ka noturēsies līdz vēlēšanām rudenī. Bet valdības priekšgalā ir cilvēki, kuri līdz šim sevi nav pierādījuši kā stingras un izlēmīgas politikas veicēji Ja kas nelāgs šai valstī notiek, tad tas ir Starptautiskā Valūtas Fonda pirksts, ne jau mūsu mētājošās un neizlēmīgās valdības lēmums. Nodokļus gan vairs necelsim. Bet kur naudu ņemsim? Satversmes Tiesas spriedums pensiju lietā ir tikai iesildīšanās (sporta terminoloģija). Un var pienākt brīdis, ka kāds Starptautiskā Valūtas Fonda ierēdnis pamana, ka šai valstī dzīvo bagāti ļaudis, kuriem ir uzkrājumi teju pusotra gada budžetu izdevumu apjomā. Nacionalizēt šais laikos būtu nepieklājīgi, bet ja spētu kopīgi ar vietējiem kangariņiem rast risinājums, kā daļu sakrātā atņemt, lai varētu vēl kādu pus gadiņu, jeb vēlēšanu laiku pārdzīvot.  Un pareizā brīdī pienāk X datums, kad atsaucoties uz Starptautiskā Valūtas Fonda pieprasījumu, kuram kārtējo reizi mūsu valdība lūdz izskatīt kārtējo aizdevumu kārtējam neparedzētajam budžeta deficīta pieaugumam, tiek pieņemts lēmums, kas aprakstīts augstāk, pirmajā variantā. Protams, mūsu valstsvīri nav vainīgi, viņiem pieprasa. Viņi glābj valsti no bankrota. Galvenais, pareizā brīdī pastāstīt, ka uzkrājumus šai valstī godīgā ceļā nevarēja gūt, ka tie ir sazagti līdzekļi, un viņu atņemšana Valsts glābšanai ir ideāls variants.

 

Otrā pasaka
Iedomāsimies, un tikai, jo tā taču notikt nevar. Dažādu negaidītu peripetiju rezultātā, neilgi pirms vēlēšanām par Ministru prezidentu kļūst Andris. Neredzu citu konkrētu personāliju Latvijā, kurš spētu šo pasaku realizēt. Aivaram vai Aināram var neizdoties, jo pareizajos amatos trūkst cilvēku. Un tā, Andris paziņo, ka Valsts ir nonākusi bezizejas situācijā (un nebūs samelots), un ir jāizvērtē, vai iet pa labi un pakļauties lielvaru eksperimentam, ar kuru mēs saprotam Starptautiskais Valūtas Fonds, un turpināt pildīt viņu, it kā mums neizdevīgās prasības, vai uzskatīt, ka šādā situācijā nācijai savs krekls ir tuvāks, un ignorējot Skandināvu banku iebildumus, un ne tikai, jo iebildumi varētu būt ne tikai no Bankām vai organizācijām, bet arī no Valstu valdībām, pasludināt datumu X un rīkoties atbilstoši aprakstītajam variantam 2. Islande nedaudz maigākā formā to jau realizēja.

 

Trešā pasaka.
Pienāk datums X, un notiek Lata devalvācija bez īpašiem nosacījumiem, jeb lai būtu saprotami, kādu piektdienas vakaru ap pulksten astoņiem, kad bankas slēgtas, Rimševica kungs, ar blakus stāvošajiem Repšes kungu un Dombrovska kungu televizoru ekrānos paziņo, ka no piektdienas uz sestdienu naktī tiek devalvēta nacionālā valūta Lats par 30 %. Pēc šī paziņojuma arī Zatlera kungam ir savs viedoklis. Viss norit gludi. Sen gaidīts notikums, satraukums nav liels. Daļa sabiedrības to uztver ar prieku. Sabiedrībā visbiežāk skanošais komentārs ar lepnumu balsī skan: ’’Beidzot, es taču teicu... ‘’ . Dzīve turpinās

 

Bet nepatīkamais ir tas, ka šīm, kariķēti aprakstītajām situācijām, var piemeklēt nopietnus skatījumus,  argumentus un komentārus. Daži mani skatījumi:

 

Sākšu ar trešo pasaku. Izvērtējot vēsturisko pieredzi pasaulē līdzīgās situācijās, kad valsts nonākusi tik lielās nepatikšanās kā Latvija, ar vienu devalvāciju var būt par maz, tai var sekot nākamās. Es nemēģinātu  pārliecināt sabiedrību, ja notiek devalvācija, ka šī ir vienīgā un beidzamā. Lai gan politiķu vidū noteikti atrastos indivīdi, kas populistiski apgalvotu jebko, ka tik reitingu palielināt. Varbūt devalvēt vajadzēja uzreiz, sākoties lejupslīdei, bet varbūt vajadzēja kā Polijā, ieviest peldošo kursu, un tirgus pats noteiktu kursu. Atšķirība no Polijas ir tikai tā, ka mums nav ražošanas un eksporta. Un nez kādā situācijā mēs būtu, ja Latu devalvētu divi gadi atpakaļ. Varbūt vajadzēja – skan kaitinoši. Līdz ar to, nenoliedzot stingrā lata kursa argumentus, ka turam Latu, ejam mokoši ilgo bet it kā prognozējamo atlabšanas ceļu, man tomēr  ir savs viedoklis, bet tas jau cits stāsts.

 

Pirmā pasaka man, lai arī cik skumja viņa nebūtu, pie pašreizējās situācijas liekas visreālākā. (Tas tikai sapnis, tā notikt nevar). Ņemot vērā Skandināvu Banku ietekmi uz mūsu Valdības lēmumiem, aizdevēju bezierunu diktāta noteikumu pieņemšanu mūsu valstsvīru lēmumos, un vienaldzību pret Latvijas pilsoņu materiālo stāvokli, mani vedina uz domu, ka tā arī ir primārā pasaka.

 

Otrās pasakas iznākums mani neapmierina tikai viena iemesla pēc. Lai gan es cienu Andra plašo izdomu, es negribu, ka vēlēšanās tauta, pamatojoties uz saukli, ka beidzot ir atgriezies  apņēmīgs cilvēks, balsotu par ķeizaru. Negribu dzīvot Valstī, kur korespondents tiešā tekstā ķeizaram pēc kārtējā korupcijas skandāla atklāšanas jautā: ‘’Vai tie nav Jūsu cilvēki kas iesaistīti, un vai tā nav jūsu izstrādātā shēma, pēc kuras darbojas korumpanti?’’

 

Šādus sapņus skatot, katram cilvēkam radīsies savs skatījums un viedoklis. Arī radikāli pretēji viedokļi var sadzīvot. Un tikai laiks izšķirs, kurš bija patiesāks.

 

Bet tomēr, stāstot pasakas, neaizmirsīsim – Lats ir stabils.