Marčenko saka, ka vājākās ir tieši tās valstis, kas izjūt vislielākās problēmas savu parādsaistību nekontrolējama pieauguma dēļ - Spānija, Portugāle, Grieķija un Itālija.

Saskaņā ar analītiķa teikto vājākajās valstīs darba ražīgums ir zemāks nekā attīstītajās valstīs, līdz ar to vienotās valūtas apstākļos tām pirms krīzes bija lieli tekošā konta deficīti.

Marčenko pieļauj, ka krīze varētu vēl vairāk paplašināt plaisu starp attīstītajām un mazāk attīstītajām eirozonas valstīm.

Patlaban gandrīz visas valstis mēģina kompensēt vājo iekšējo pieprasījumu, paplašinot eksportu, norāda eksperts, sakot, ka valstīm, kurās darba ražīgums ir augsts un kur ekonomika jau pirms krīzes bija orientēta uz eksportu (Vācija, Nīderlande), izdodas veiksmīgi atrast jaunas vietas noieta tirgos ārvalstīs.

Savukārt otrā līmeņa eirozonas valstis, kur darba ražīgums ir samērā zems (Grieķija, Portugāle, Spānija), "buma laikos" esot attīstījušās iekšējā pieprasījuma dēļ, kura pieaugumu nodrošināja ārvalstu investīciju un lēto kredītu pieplūdums. "Tādas valstis bija vienā tirdzniecības un valūtas savienībā kopā ar Vāciju un citām zemēm ar augstu darba produktivitāti - līdz ar to mazāk konkurētspējīgo valstu tekošā kontā strauji veidojās liels deficīts," atšķirības starp eirozonas valstīm skaidro "Hipo Fondi" analītiķis.

"Pašlaik, kad investīciju un lēto kredītu plūsma ir pārtraukta, iekšējais pieprasījums ir samazinājies, iedzenot valstis recesijā, bet ievērojami palielināt eksportu tās nevar savu ekonomiku zemās konkurētspējas dēļ," norāda analītiķis.

Viņa skatījumā, lai atgūtu konkurētspēju apstākļos, kad valūtas devalvācija nav iespējama, šīm valstīm ir nepieciešams samazināt algas, kas savukārt vēl vairāk samazinās iekšējo pieprasījumu un iedzīšot šīs valstis vēl dziļākā recesijā.

"Turklāt iekšzemes kopprodukta samazinājums kopā ar nepieciešamību ievērot budžeta deficīta ierobežojumu pieprasa vai nu samazināt valsts budžeta izdevumus, vai nu paaugstināt nodokļus - gan pirmais, gan otrais negatīvi ietekmēs ekonomisko izaugsmi," secina Marčenko.

Viņš prognozē, ka rezultātā vājākās eirozonas valstis piedzīvos diezgan ilgu ekonomiskās aktivitātes samazināšanās periodu, kamēr Vācijā atjaunosies izaugsme. Tas veicināšot emigrāciju uz Vāciju, kā arī vēl vairāk palielināšot starpību starp Vācijas un eirozonas perifērijas iedzīvotāju labklājības līmeņiem.

Vienlaikus analītiķis atzīmē, ka nevienmērīgas atlabšanas situācijā aktuāli kļūs monetārās politikas jautājumi. "Ja Vācijā jau sāks pieaugt inflācija, bet perifērijā vēl augs bezdarbs, kādu politiku izvēlēsies Eiropas centrālā banka? Likmju paaugstināšana kaitēs perifērijas valstu izaugsmei, bet atstāšana bez izmaiņām radīs nekontrolējama cenu pieauguma risku Vācijā," prognozē eksperts.

Marčenko ir pārliecināts, ka eirozonas valstīm tagad ir īstais laiks sākt domāt par daudz dziļāku ekonomikas konverģenci un vienotas ekonomiskās politikas veidošanu, protams, ja vien tās grib arī turpmāk saglabāt monetāro savienību.

Patlaban eirozonā atrodas 16 no 27 Eiropas Savienības dalībvalstīm - Austrija, Beļģija, Francija, Grieķija, Īrija, Itālija, Kipra, Luksemburga, Malta, Nīderlande, Portugāle, Slovākija, Slovēnija, Somija, Spānija un Vācija.

Šajās valstīs 1999.gada 1.janvārī neatgriezeniski tika fiksēti nacionālo valūtu kursi pret eiro un paralēli nacionālajām valūtām bezskaidras naudas veidā sāka lietot eiro.

Kā ziņots, Latvijas valdība par eiro ieviešanas mērķa datumu Latvijā noteikusi 2014.gada 1.janvāri.